Afrodītes pēdās Kiprā

Afrodītes leģendas Kipras Republikā: par ko stāsta sala

Afrodīte nav tikai viens „pastkaršu stāsts”, bet gan vesela virkne leģendu, kas saistītas ar konkrētām vietām: dievietes dzimšana no jūras putām pie klintīm, viņas peldes Akamasas ēnā, akmeņi-talismāni krastā un takas, pa kurām mīlētāji staigā tā, it kā atkārtotu senu rituālu.

Piedzimšana no putām

Slavenākā leģenda sākas tur, kur jūra nav tikai jūra. Senie ļaudis mēdza teikt: kādā noteiktā dienā ūdens uzsita baltas putas, un no šīm putām – kā no gaismas – parādījās Afrodīte. Ne kā zīdainis, bet jau tāda, kādu pasaule viņu atceras: mierīga, mirdzoša, nedaudz atsvešināta, it kā viņa nepiederētu ne laikam, ne cilvēkiem, bet prastu būt tuvāka par jebkuru citu.

Kiprā šo stāstu nestāsta kā sensāciju, bet gan kā vietējo laikapstākļu faktu. Proti, lūk, šeit jūra reizēm „spēlējas” citādi, šeit ūdens krāsa pie klintīm ir īpaši pienaina, šeit vilnis iepauzē – un tu neviļus aizdomājies: ja nu mīts nav izdomāts, bet gan vienkārši ļoti precīzi aprakstīts retais dabas stāvoklis?

Un ir vēl kāda svarīga detaļa. Afrodītes piedzimšana nav tikai par mīlestību. Tā ir par to, ka skaistums ne vienmēr ir maigs. Tas dzimst no stihijas – un tāpēc tajā ir spēks. Mīlestība var būt maiga, bet tā var būt arī okeāns, kurš pats pieņem lēmumus.

Afrodītes akmens un „rituāli”

Leģendām patīk pieķerties akmeņiem – akmeņi nestrīdas, nenoveco, nemaina adresi. Piekrastē pie Pafosas atrodas klints, ko dēvē par Afrodītes akmeni. Un ap to ir izveidojies vesels „tautas rituāls”, kas dzīvo jau vairākās paaudzēs.

Ar Petra tou Romiou ir saistīta populāra tradīcija: „trīsreiz appeldēt akmeni” – lai veiktos mīlestībā. Svarīgi saprast: tā nav obligāta apmeklējuma daļa vai „vietas noteikums”. Praksē šādu darbību jēga bieži vien ir cita: apstāties, noformulēt vēlēšanos, atlaist lieko un vienkārši izbaudīt mirkli pie jūras.

Cilvēki krastā meklē mazus, gludus akmentiņus – „Afrodītes akmentiņus” – un ņem tos līdzi kā talismanus. Patiesībā tas nav „oficiāls artefakts”, taču leģendai nav vajadzīgs zīmogs. Leģenda darbojas tad, ja tu tajā ieliec jēgu.

Peldvieta un cilvēciskā Afrodīte

Otrais lielais nostāstu punkts ir Afrodītes peldvieta, kas visbiežāk tiek saistīta ar Akamasas pussalu. Saskaņā ar leģendu dieviete šeit ieradās peldēties, slēpties no svešiem skatieniem un būt viņa pati – bez tempļiem, bez himnām, bez pūļa.

Šādos stāstos Afrodīte negaidīti kļūst ļoti cilvēciska – sieviete, kurai vajadzīga klusuma vieta. Un tieši tāpēc leģenda uzrunā spēcīgāk: arī mēs meklējam stūrīti, kur var izvilkt elpu, kur neviens nepieprasa atbilstību, kur tev nekas nav jāpierāda.

Runā, ka ūdens peldvietā „saglabā jaunību”. Bet, ja atmetam maģiju, paliek kas precīzāks: šādas vietas patiešām „saglabā” – tikai ne seju, bet gan stāvokli. Tur ir vieglāk atcerēties, ka skaistums nav filtrs, bet gan miers. Ka mīlestība nav dramatisks sižets, bet gan spēja būt blakus, nesagraujot sevi.

Loutra tis Afroditis — neliela dabas grota Akamasas zaļajā zonā. Leģenda to padara par dievietes vientulības vietu un saista ar stāstu par Afrodītes un Adonīsa tikšanos.

Adonīss un mīlestības ēna

Saskaņā ar Kipras leģendu, stāsts par Afrodīti un Adonīsu ir mīlestība, kurā skaistums vienmēr ir līdzās trauslumam. Adonīss nāk pasaulē neparastā veidā – it kā pati daba viņu „dzemdētu”, un mīlestības dieviete jau kopš pirmajām dienām viņu sargā, slēpj no svešām acīm un audzina kā pašu dārgāko.

Kad Adonīss pieaug, viņš izvēlas būt kopā ar Afrodīti, taču viņu laime izrādās īsa. Medībās Adonīsu nāvējoši ievaino meža zvērs, un dieviete, dzirdot kliedzienu, steidzas pie viņa pāri akmeņiem un ērkšķiem. Tur, kur uz zemes krīt asins pilieni, saskaņā ar nostāstu uzplaukst sarkani ziedi – kā piemiņa par mīlestību, kas bija spilgta, bet nespēja uzveikt likteni.

Un arī tajā izpaužas Kipras raksturs: sala prot būt saulaina un vienlaikus atcerēties, ka saule neatceļ ēnas.

Afrodītes taka: ceļš, kas māca skatīties

Ir leģendas, kas nav par punktu kartē, bet gan par ceļu. „Afrodītes taka” vairs nav viena sena leģenda, bet gan mūsdienu tradīcija, kas izaugusi no mīta: mērot maršrutu, kur jūra un kalni visu laiku mainās vietām, bet horizonts it kā „pievelk” domas.

Mītos ceļš vienmēr ir pārbaudījums. Taču Afrodītei pārbaudījums ir cits: ne spēks, ne drosme, ne uzvara. Pārbaudījums ir vērīgums. Prast redzēt skaisto bez alkatības. Prast vēlēties bez graušanas. Prast mīlēt bez kontroles.

Paleopafosa (Kuklija): tempļa Afrodīte un dzīvības kults

Paleopafosa (Kuklija) — vieta, kur mīts kļūst par vēsturi. Šeit Afrodīte ir svarīga nevis kā „randiņu aizbildne”, bet gan kā daļa no sena kulta: auglība, dzīvības turpināšanās, harmonija un vēlme kā spēks, kas kustina pasauli.

Leģendas par viņas svētnīcām bieži izklausās pēc stāstiem par vietu, kur cilvēki lūdza nevis „lai viņš/viņa atgriežas”, bet gan lai mājās būtu siltums, lai ģimene neizjuktu, lai dzimtu bērni, lai zeme dotu ražu, lai sirds nekļūtu tukša.

Un tieši šeit mīts kļūst pieaudzis. Jo pieaugusi mīlestība ne vienmēr ir košums. Reizēm tā ir noturība. Un, kad lasi šos stāstus, Kipra sāk šķist nevis „romantikas sala”, bet gan „dzīves sala”.

Galvenās Afrodītes vietas Kipras Republikā

Oficiālā informācija: takas apraksts Kipras Republikas tūrisma portālā — Aphrodite (Circular) – Akamas Forest Nature Trail.