“Kipras pieeja”: kāpēc sala arvien pamanāmāk atšķiras no vispārējā Eiropas noskaņojuma

Kipra kļūst par “citādu Eiropu”

Jaunākā Eirobarometra aptauja 2026. gada pavasarī parādīja: Kipra arvien skaidrāk virzās pa savu politisko un sociālo trajektoriju Eiropas Savienības iekšienē. Kamēr Brisele koncentrējas uz drošības jautājumiem, atbalstu Ukrainai un Eiropas solidaritātes stiprināšanu, Kipras sabiedrība runā par ko citu — cenu pieaugumu, mājokļiem, migrāciju un riskiem Tuvajos Austrumos.

Pētījums tika veikts no 2026. gada 12. marta līdz 1. aprīlim. Kiprā tika aptaujāti 506 cilvēki vispārējā Eiropas izlasē, kurā piedalījās 26 415 ES pilsoņi.

Salā veidojas tas, ko var saukt par “Kipras pieeju”: ekonomiskās trauksmes, pragmatiskas attieksmes pret ES un piesardzīgas distancēšanās no ārpolitiskās konfrontācijas apvienojums. Un, lai gan Kipra joprojām ir daļa no Eiropas projekta, tās sabiedriskais noskaņojums arvien mazāk sakrīt ar Briseles dominējošo līniju.

Ekonomiskais pesimisms: valstij netic, sev — pagaidām jā

Galvenais pētījuma secinājums ir straujš ekonomiskā pesimisma pieaugums. Vairāk nekā puse kipriešu — 53% — valsts ekonomikas stāvokli vērtē negatīvi. Pozitīvi situāciju uztver tikai 46% pilsoņu. Salīdzinājumam: vidēji ES savas valsts ekonomiku pozitīvi vērtē 60% iedzīvotāju, negatīvi — 38%.

Vēl satraucošākas izskatās nākotnes cerības. Jau 51% kipriešu uzskata, ka ekonomiskā situācija valstī gada laikā pasliktināsies. Tas ir uzreiz par 23 procentpunktiem vairāk nekā 2025. gada rudenī. Tikai 11% sagaida uzlabojumu.

Eiropai tas ir satraucošs signāls, taču ne unikāls. Līdzīgs noskaņojums šodien vērojams Grieķijā, Itālijā un Spānijā, kur inflācijas un ieilgušās nestabilitātes sekas turpina izdarīt spiedienu uz sabiedrību. Tomēr Kiprā pesimisms izrādījās īpaši izteikts.

Tajā pašā laikā rodas Dienvideiropas sabiedrībām raksturīgs paradokss: cilvēki netic valsts ekonomikai, bet salīdzinoši mierīgi vērtē savu stāvokli. Tā, 75% kipriešu savu mājsaimniecību finansiālo stāvokli uzskata par pozitīvu, bet 60% ir pārliecināti, ka viņu profesionālā situācija tuvākajā gadā paliks stabila.

Šī ir svarīga “Kipras pieejas” iezīme. Atšķirībā no Ziemeļeiropas, kur par galveno stabilitātes garantu tiek uzskatīta valsts, Kiprā cilvēki joprojām vairāk paļaujas uz ģimeni, personīgajiem sakariem un savu spēju pielāgoties krīzēm.

Mājoklis kļūst par jaunu politisku problēmu

Vēl pirms dažiem gadiem mājokļu jautājums reti ieņēma centrālo vietu Eiropas politikā. Tagad situācija mainās — un Kipra ir starp valstīm, kur šī problēma ir jūtama īpaši asi.

Saskaņā ar aptauju 21% kipriešu mājokļu jautājumu min kā vienu no galvenajām valsts problēmām. Tajā pašā laikā 30% uzskata mājokļu pieejamību par ES politikas prioritāti — gandrīz divreiz vairāk nekā vidēji Eiropā (16%).

Iemesli ir saprotami: nekustamā īpašuma cenu pieaugums, salas teritorijas ierobežotība, ārvalstu kapitāla ieplūde, īstermiņa īres attīstība un migrācijas spiediens.

Līdzīga situācija veidojas Portugālē, Spānijā un Īrijā. Lisabonā, Barselonā un Dublinā mājokļi jau ir kļuvuši par vienu no galvenajiem politiskās neapmierinātības faktoriem. Taču Kiprā šo tēmu papildus pastiprina vispārējās ekonomiskās nestabilitātes sajūta.

Uzticības krīze: parlamentam netic gandrīz trīs ceturtdaļas pilsoņu

Aptauja fiksē vēl vienu noturīgu tendenci — dziļu uzticības krīzi varas institūcijām.

Valdībai uzticas tikai 31% kipriešu. Parlamentam — tikai 22%. Tajā pašā laikā 74% pilsoņu tieši paziņo par neuzticēšanos likumdevējai varai.

Tā ir daļa no plašākas Eiropas tendences. Francijā pēc politiskajām krīzēm ap pensiju reformu pastiprinājās aizkaitinājums pret varu. Vācijā pieaug atbalsts protesta partijām uz migrācijas problēmu un ekonomikas lejupslīdes fona. Bulgārijā un Slovākijā neuzticēšanās elitēm jau sen ir kļuvusi hroniska.

Bet Kipra atšķiras ar ko citu: šeit uzticības krīze attiecas arī uz Eiropas institūcijām. Eiropas Savienībai uzticas tikai 39% kipriešu, bet 54% pauž neuzticību. Lai gan tas ir par četriem punktiem labāk nekā 2025. gada rudenī.

Tajā arī izpaužas “Kipras pieejas” īpatnība: ES tiek uztverta drīzāk kā noderīgs mehānisms — finanšu, drošības un politiskā atbalsta avots —, nevis kā kopīgas politiskās identitātes projekts.

Eiropa bez Eiropas identitātes

Visizteiksmīgākie rezultāti attiecas uz kipriešu pašidentifikāciju.

Spēcīgu piesaisti savai pilsētai vai ciemam izjūt 92% pilsoņu, savai valstij — 95%. Tomēr tikai 52% jūtas saistīti ar Eiropas Savienību, un tikai 45% — ar Eiropu kā plašāku jēdzienu.

Briselē tas ir simptomātiski. Vispāreiropas identitātes ideja, kas tika aktīvi virzīta pēdējās desmitgadēs, arvien biežāk saskaras ar nacionālo un lokālo prioritāšu atgriešanos.

Ja Beļģijā, Luksemburgā vai Nīderlandē Eiropas identitāte jau sen ir kļuvusi par sabiedrības normas daļu, tad Kipra šajā ziņā ir tuvāka Polijai, Ungārijai vai Čehijai.

Tajā pašā laikā attieksme pret pašu ES joprojām ir neviennozīmīga. Neskatoties uz zemo uzticības līmeni, 36% kipriešu ir pozitīvs priekšstats par Eiropas Savienību — tas ir par deviņiem punktiem augstāks nekā vidēji Eiropā. Turklāt 57% pilsoņu ir noskaņoti optimistiski attiecībā uz ES nākotni.

“Kipras pieeju” var raksturot ar formu: integrācija bez emocionālas vienotības. ES ir vajadzīga, bet piederības sajūta vienotai Eiropas politiskajai nācijai joprojām ir vāja.

Tuvie Austrumi ir svarīgāki par Ukrainu

Viena no pamanāmākajām Kipras atšķirībām no vairuma ES valstu ir draudu uztvere.

30% kipriešu par vienu no galvenajām valsts problēmām sauc konfliktu Tuvajos Austrumos. Tas ir otrais rādītājs pēc cenu pieauguma un dzīves dārdzības, kas satrauc 36% pilsoņu.

ES līmenī situācija izskatās citādi. Vidēji Savienībā par galveno ārpolitisko problēmu arī tiek uzskatīti Tuvie Austrumi — 35%, tomēr Krievijas iebrukums Ukrainā ieņem otro vietu ar 27%, bet migrācija — trešo ar 26%.

Kiprā Ukrainas tēma tiek uztverta mazāk asi. Tas izskaidrojams ar ģeogrāfiju. Sala atrodas blakus reģionālās nestabilitātes zonai, migrācijas ceļiem un galvenajiem Vidusjūras austrumu punktiem. Kipriešiem krīzes reģionā nav abstrakta starptautiskā politika, bet gan tiešs pašu drošības faktors.

Šajā ziņā Kipra ir tuvāka Grieķijai un Itālijai, nekā Polijai vai Baltijas valstīm. Dienvideiropa arvien biežāk raugās uz drošību caur migrācijas, Tuvo Austrumu nestabilitātes un spiediena uz Vidusjūras robežām prizmu.

Ukraina: humānais atbalsts bez militāras līdzdalības

Nopietnākā domstarpība starp Kipru un vispāreiropas līniju ir saistīta ar Ukrainu.

Lielākā daļa kipriešu — 77% — atbalsta Ukrainas bēgļu uzņemšanu. Vēl 70% atbalsta ekonomisko un humāno palīdzību Kijivai.

Bet, kad runa ir par sankcijām pret Krieviju vai ieroču piegādēm Ukrainai, noskaņojums krasi mainās.

Ekonomiskās sankcijas pret Krieviju atbalsta tikai 30% kipriešu, kamēr vidēji ES — 70%. Pret sankcijām uzstājas 62% salas iedzīvotāju, kamēr ES tādu ir tikai 23%.

Vēl izteiksmīgāks ir jautājums par militāro palīdzību. Bruņojuma piegāžu finansēšanu Ukrainai atbalsta tikai 18% kipriešu. Pret — 78%. Salīdzinājumam: vidēji Eiropas Savienībā militāro atbalstu Kijivai atbalsta 56% pilsoņu, bet pret ir 39%.

Pat Ukrainas iestāšanās perspektīva ES Kiprā tiek uztverta ievērojami atturīgāk: to atbalsta 41% pilsoņu pret 56% vidēji Savienībā.

Salīdzinājumam: Polijā, Somijā, Zviedrijā un Baltijas valstīs militārais atbalsts tiek uztverts kā pašu drošības jautājums. Tur Krievijas draudi tiek uzskatīti par tiešiem un ilgtermiņa.

Kiprā loģika ir citāda. Šeit ir spēcīgāks pieprasījums pēc neiesaistīšanās, piesardzības un ģeopolitisko risku minimizēšanas.

Tā veidojas vēl viena “Kipras pieejas” iezīme — humānā solidaritāte bez vēlmes piedalīties lielā ģeopolitiskā konfrontācijā.

Digitālā trauksme: platformām arī neuzticas

Neuzticēšanās Kiprā attiecas ne tikai uz politiku. Vairāk nekā puse pilsoņu — 53% — uzskata, ka lielās tiešsaistes platformas nepietiekami efektīvi dzēš nelikumīgu un kaitīgu saturu. Vēl 45% ir pārliecināti, ka digitālās platformas dara nepietiekami lietotāju aizsardzībai.

Līdzīgs noskaņojums pastiprinās arī lielākajās ES valstīs — pirmkārt Vācijā un Francijā, kur digitālās drošības jautājumi kļūst par valsts politikas daļu.

Tomēr Kiprā šī trauksme iekļaujas plašākā sabiedriskajā fonā — uzticības krīzē praktiski visām lielajām institūcijām, no parlamenta līdz tehnoloģiju platformām.

Eiropa kļūst par dažādu modeļu savienību

Eirobarometra aptauja rāda, ka ES iekšienē pastiprinās ne tikai politiskā, bet arī psiholoģiskā fragmentācija.

“Kipras pieeja” nav tikai vienas salas valsts īpatnība. Tas ir atspoguļojums plašākam procesam, kurā dažādas Eiropas daļas sāk atšķirīgi saprast drošību, ekonomiku, solidaritāti un pašas Eiropas Savienības lomu.

Ziemeļeiropai un Austrumeiropai darba kārtības centrā paliek Ukraina un militārā drošība. Dienvidu valstīm — dzīves dārdzība, mājoklis, migrācija un Vidusjūras nestabilitāte.

Kipra ir izrādījusies viens no punktiem, kur šī plaisa izpaužas visspilgtāk. Un tieši tāpēc pašreizējās aptaujas rezultāti ir svarīgi ne tikai pašai salai, bet arī izpratnei par to, kāda kļūst Eiropa 2020. gadu vidū.